Vienas dzīves ir par maz…

LEĢENDA PAR “TO” OTI

Tieši tā – “tas” Otis. Citādi viņu mūsmājās nesauca. Kā jau laukos, tika rīkoti lieli godi, saiešanas un zaļumballes par godu apkūlībām, apsējībām vai kādam citam tik pat svarīgam notikumam. Citu izpriecu lauku ļaudīm nebija. Nu, kāzas, bēres, kristības, tas jau pats par sevi.

Annele ar Oti zināja viens otru no bērnības, tak jau tālo kaimiņu bērni, bet sāka saieties (tā sauca satikšanos) no kādas zaļumballes. Lielā mīlestība, abiem —pirmā, nu gāja vaļā, kā pavasara palu ūdeņi – bez prāta un domāšanas. Tagad varu pasmieties – tāpēc jau es esmu tāda – bez prāta un domāšanas.

Ota tēvs un māte nepieļāva nekādu pretī runāšanu, bija noskatīta dēlam bagāta kaimiņa meita – un viss tur! Ak, dēls runās pretī!?

Ak – tu uzdrošināsies nepaklausīt, nepakļauties!? Tad nu redzēsi vellu! Tad ej karot— un nodeva vienīgo dēlu vāciešiem leģionā, kur gan viņš nepaguva karot, jo – izbēga un slēpās babiņas mājās, pie manas mātes, siena šķūnī. Laukos grūti ko noslēpt no kaimiņu acīm, to uzzināja arī Ota vecāki. Naids pret manu māti, naids uz dēlu par nepaklausību, bija tik liels, ka – vecāki uzrādīja savu vienīgo dēlu, kā dezertieri, vāciešiem. Tālāk – koncentrācijas nometne. Un vēl tālāk, krievu armijas atbrīvošana no nometnes…bet, kā bijušo vācu armijā iesaukto, izsūtīja uz Sibīriju.

Stāstu un nostāstu no šīs sērijas par tēvu bija bez gala daudz un dažādu, no kuriem neatceros gandrīz neko. Pieņemu to, ko izdevās saklausīt un atcerēties.

Te beidzās stāsts par manu tēvu, sākās mans – beztēva ceļš šajā pasaulē.

Mūsu katra būris veidojas jau agrā bērnībā. Tā saka.

To, cik patiesībā smagas sekas visā manā turpmākajā dzīvē būs atstājis šis mans dzīves periods, to es nevarēju zināt.

_{STARP BĒRNĪBU UN SKOLAS GADIEM}

ATBRĪVOTĀJU IELAS DZĪVE

Juku jukām krīt, plosās un tiek aizpūstas no manu atmiņu koka notrauktās lapu paliekas…

Mani pirmie Siguldas dzīves gadi pagāja Atbrīvotāju ielā 15.

Mīļo tētiņ…

“Mīļo, tētiņ”, draudzenīte Inta sacīja – “gribu krāsainās konfektītes…”.

Vaļēju muti skatījos. Kā tā var teikt uz to milzīgo, ūsaino onkuli, es nošausminājos….. Bet, kad arī mani uzcienāja ar brīnum saldajiem, mazajiem zirnīšiem, kas tik patīkami viļājās pa muti tā, ka bail bija kādu norīt, nodomāju: varbūt, visi onkuļi nav vienādi. Ir arī tādi, kas nekaujas. Ir tādi, kas pērk zirnīšus…

Tai meitenei, laikam, onkulis nebija onkulis, bet bija tēvs. Bet, kas tas ir „ īstais tēvs”? Vai tas, kas vienmēr ir kopā ar draudzeni, viņas mammu, māsām un brāli? Tas, kas nekad neiet projām? Tas, kas nes mājās naudiņu? Pārāk daudz bija jautājumu manai mazajai galvai. Un nevienas atbildes. Kā vienmēr.

To atcerējos, kad biju jau „ liela» un gāju pirmajā klasē, kad stāvēju klases priekšā, kaktā, kur skolotāja bija mani nolikusi. Nesapratu – kāpēc….

Skolotāja bija bērniem likusi pastāstīt par saviem tētiem. Bērni stāstīja – cik liels, labs ir tētis, visu pērk, nemaz nerājas – nu, vienīgi mazliet, kad kāds lielāks nedarbs pastrādāts. Palīdz mammai, paskaidro nesaprotamos skolas mājas darbus…

Bet kad pajautāja man, tad es knibināju kleitiņas malu un klusēju. Es nezināju, ko lai saku. Man to tētu bija daudz, par kuru lai stāsta? Vai tēti bija tie svešie onkuļi, kuri laiku pa laikam apmetās mūsu mazajā dzīvoklītī? Kuriem es tikai maisījos pa kājām un kuri man nekad nepirka krāsainos zirnīšus…

Briesmīgi gan bija tie onkuļi. Varbūt, tikai mani «tēti» dzēra un kāvās? Māte raudāja, kad viņi dzēra un skandalējās….Kad kāds tēvs – onkulis aizgāja, tad māte atkal raudāja.

Tad bija cits onkulis – tēvs, kurus gan es nekad tā nesaucu. Par to vienmēr dabūju kāvienu no mātes. Vienu reizi atceros – stipri gan dabūju. Sēdēju istabas vidū uz grīdas. Spītīgi klusēju, cieši sakniebusi lūpas, lai nebļautu. Māte mani sita ilgi un lika sacīt: «tēvs», kamēr aiz sāpēm jutu, kā sāka tecēt gar kājām silta straumīte. Tik un tā nesaucu to klibo veci par tēvu. Tik un tā!

Pēc tam, radu saietos, māte ilgi smējās un visiem stāstīja par to spītīgo skuķi, kurš sēdēja peļķē, kamēr, vienreiz, kāds radinieks kaut ko viņai tik ļoti uzkliedza, ka no tās reizes māte vairs šo gadījumu nepieminēja. Vai aizmirsa? Es gan nē.

Es nevarēju un nevarēju saprast, par ko viņa mani – tā….

Un tagad – skolotāja – par ko mani – tā….

Svētku skicīte

Torīt ieskrēju pie kaimiņu Intas un – apstājos! Ko tādu nebiju ne redzējusi, ne dzirdējusi….un – kur gan es būtu varējusi redzēt tādus brīnumus…

Inta gulēja gultiņā un smaidīja. Bet tā gultiņa! Tā gultiņa bija apspraudīta ar puķītēm! Ar visām tām puķītēm, kuras auga pļavās aiz mājām.

«Celies nu, Intiņ!», teica viņas mamma un aicināja dzert tēju. Ieraudzījusi manu pārsteigto ģīmīti, viņa sacīja: „ Intai šodien dzimšanas diena!»

Mēs dzērām tēju un ēdām pankūkas. To, ka tēja bez cukura un pankūkas plānas – to jau mēs nemanījām….Mēs svinējām SVETKUS!

Mūsmājās tādu nekad nebija. Man, laikam, arī nebija dzimšanas dienas, tā nodomāju. Bet nebija arī nekādu tur jubileju, ne Ziemassvētku, ne Jaunā gada. Bija iedzeršanas. Jābrauc pie onkuļa Daniēla (tas – mātes brālis), vai pie tantes Monikas (mātes māsa) – tur būs kaut kāda dzeršana… Tusiņš, tagad tā sacītu.

Ar Jaunā gada svinēšanu pirmo reizi sastapos tikai skolas laikā. Tas – pirmajā skolas gadā. Bija liela egle, izsniedza katram bērnam pa dāvanu paciņai. Kā es gaidīju šīs paciņas! Tur iekšā bija viens mandarīns – tas bija kaut kas īpašs un neparasts. Neredzēts! Tur bija cepumu paciņa un konfektītes – tādas, ar bārkstīm un pat viena īpaši garda – saucās šokolāde. Neko tādu, nekad iepriekš nebiju saņēmusi.

Bet dzimšanas un vārda dienas? Par tām es uzzināju, iepazinu un sāku svinēt tikai tad, kad jau mācījos vakara vidusskolā. Klases biedri svinēja.

Cita skicīte

Tāds, nu pavisam neaudzināts, noskrandis, ielas krancītis biju. Dzīvoju savā vaļā un mācīja mani ielas dzīve, pareizāk – cilvēki, kuri gadījās ceļā. Iesprostota uz 24 stundām mazajā dzīvoklītī, kad māte aizbrauca uz Rīgu darbos. Strādāja viņa “uz dzelzceļa”. Kad ārā bija vasara, es meklēju izeju no sprosta, kā tāds dzīvnieciņš, un to atradu.

Ja labi padomā, šī īpašība, meklēt izeju, man ir bijusi, acīm redzot, iedzimta. Cik vien sevi atceros, vienmēr esmu nospraudusi mērķi un uz to gājusi, neskatoties ne uz citu cilvēku neticību, atrunāšanu vai izsmieklu. Kas tas bija – neatlaidība vai spīts? Vai viss kopā?

Mūsu māja atradās netālu no stacijas. Ziemas naktīs, es mēdzu iziet tumsā un doties turp – māti sagaidīt pārbraucam no darba, no Rīgas. Tas varēja būt ap 10—11 vakarā. Kā es zināju laiku? Vai nojautu, vai jau pazinu pulksteni? Neatceros. Tikai skolā gan tad vēl negāju.

To atminos, ka ziemas mētelīša man nebija. To vienmēr lūdzos no Ņinas. Labi, ja ceļā negadījās viņas māte, kura, ieraugot mani, kliedza: “Položi na mesto paļto!” Bet es, galvu ierāvusi kārnajos pleciņos, stāvēju nekustīgi, kamēr briesmas aizgāja tālāk un tad, cik spēka, bailēs drebot, skrēju uz staciju.

Gadījās arī brīnumi. Redzēju kaimiņu krievu meitenei Ariadnai lelli – princesi, kurai bail bija pat pieskarties un man to arī neviens nebūtu ļāvis. Ariadnas tēvs – krievu virsnieks, esot atvedis no citām zemēm. Viņas ar māti te dzīvoja arī tikai vasarās. Atpūtnieces.

Puišeļiem bija pa kādai mašīnītei vai pa kokā izdrāztam zaldātiņam….man – nekā. Nekad, nevienas rotaļlietas, nevienas lellītes. Kā es par tām sapņoju!

Toties, draudzenes Intas lielā māsa Maiga mums taisīja savas lelles. Tās gan bija tikai leļļu galviņas, vai vēl pareizāk – ja mēs ļoti, ļoti lūdzām, Maiga uz baltajām, izlietotajām olu čaumalām prata uzzīmēt tik skaistas sejiņas, kādas es, savu mazo mūžu, nebiju redzējusi. Tās tad arī bija mūsu princeses.

Ņinka

Atradu iespēju uzrāpties uz virtuves galda, atvērt mazo mansarda lodziņu, uzrāpties uz slīpā jumta. Tad – nošļūkt pa to līdz blakus dzīvokļa verandas logiem, kuriem bija lielas dzegas, tādas, ka turoties pie loga rāmjiem, un, uzmanīgi liekot pēdu pie pēdas, varēja iekļūt kaimiņu Ņinkas dzīvoklī, bet no tā – ārā! Brīvībā! Joņošana pa pļavām un dārziem… Ja palika pavisam slikti no bada, tad varēja, pa kluso, ielīst kādā dārzā un noraut kādu gurķi, kādu ābolu vai burkānu…. Varēja dauzīties ar kaimiņu bērniem, ar to pašu Ņinku un viņas pieciem brāļiem un māsām, uz nebēdu.

Ņinas māte, kopā ar krievu armiju, bija ieklīdusi šeit un, kā daudzbērnu mātei, viņai tika iedots šis dzīvoklis. Nelielā privātmāja bija sadalīta dzīvokļos, tās īpašnieki esot palikuši Sibīrijā. Pirmo reizi dzirdēju šo vārdu, kuru visi, nezin’ kāpēc, izrunāja čukstus. Arī šī ģimene dzīvoja pusbadā un ēda to pašu—neko, bet dalījās arī ar mani rupjās maizes gabaliņā, iemērcētā eļļā, apkaisītā ar sāli. Viņu tēvs bija palicis karā. Mans mazais prāts netika galā ar domu par to, kā tā – vieni bija palikuši kaut kādā Sibīrijā, lai gan māja tukša stāvēja tepat. Citi – palikuši karā, bet bērni te, vieni ar mammu.

Mana problēma bija – kā tikt atpakaļ iekšā dzīvoklī. Lai gan, arī par to nebija bēdu – gan kāds atradīs – vai nu zem ogu krūma, vai puķu dobē, vai pie kāda kaimiņa….

Gadījās skumji brīži, kad apsmēja, kad meta ar akmeņiem, kad dzina projām….bet, kā jau tāds kucēns, kas cilvēkos saskatīja tikai draugus – arī es luncināju asti un, pēc notrauktās asaras – atkal skrēju līdzi baram, neņemot neko ļaunā.

Sētā auga vecs ķiršu koks ar resnu, zemu noliekušos zaru, kuru mēs, bērni, izmantojām, lai sacenstos, kurš mācēs apmest kūleni ap to. Roķeles zaru jau bija nopulējušas gluži spožu un grūti bija to saturēt mazajās plaukstās, bet —ne jau nu es būšu tā bailīgā….drosmīgi ieķēros zarā un metu kūleni! Atskanēja skaļi smiekli, izsmiekls, bļaušana un ķērkšana….par ko gan – kūlenis man, taču, bija izdevies – vai nebija… Bet nebija biksīšu, biju parādījusi bērniem savu pliko dupsi. Asāks par kāvienu bija izsmiekls… jānolien zirņu dobē, jāizraud sāpe – ne jau pirmo reizi….

BLITES KUNDZE

Vēl viena no siltākajām, mana Siguldas perioda, atmiņām ir – Blites kundze. Atmiņā tikai gaišs tēls un balta māja, kas smaržoja pēc balta, silta piena. Nevienu apkārtnē nesauca par kundzi, visi bija biedri, radi vai draugi. Bet viņa – nē! Viņa bija Blites kundze. Nesapratu, kāpēc. Nevienam nejautāju un neviens par to tāpat nebūtu runājis. Dzirdēju tikai tādus nesaprotamus vārdus, kā “represētā”, izsūtītā, atņemtā māja… Visi tikai čukstēja un čukstēja. Tas, laikam, bija “briesmīgo noslēpumu” laiks, par kuriem es vēl nezināju gluži neko un uzzināju tikai maz pamazām – laikam ejot.

Blites kundzes māja atradās tajā pašā Atbrīvotāju ielā. Tagad viņai piederēja tikai mazs, dzīvoklītis otrajā stāvā. Uz to veda baltas kāpnes. Arī durvis un virtuvīte bija baltas. Kaut ko tādu nebiju redzējusi. Vienmēr bija tik laipna pret mani, aicināja augšā un cienāja ar karstu pienu no pienbaltām krūzītēm. Krūzītes bija tādas ka savītas, kā sapītas un tām cauri spīdēja gaisma… Jau pieaugušajā dzīvē, neesmu nekad tās aizmirsusi, mans skaistuma un mājīguma etalons daudzus gadus bija šīs baltās, savītās krūzītes un karsts piens. Vārītā piena smarža atnāk pie manis, katrreiz, kad atceros Blites kundzi un bērnību.

To īpašo mīlestību, laipnību, iecietību pret mani – tādu ielas bērnu….nevarēju izskaidrot… bet es vienmēr būšu pateicīga tev, par šīm atmiņām, Baltā Blites kundze!

Pirmā LELLE UN PIRMĀ GRĀMATA

Tajā vasarā, pirmsskolas vasarā, kad man jau bija septiņi gadi, es saņēmu divas dāvanas. Pirmās, savā mūžā. Atmiņās, man tās ir līdzās joprojām. Māte uzdāvināja pirmo, un vienīgo, lelli un, pirmo un vienīgo, grāmatu!

Lelle! Tā šķita skaistāka pat par Ariadnes princesi, kaut gan kaimiņiene nīgri savieba ģīmīti un sacīja: lupatu lelle! Nu, un tad, ka lupatu! Toties skaista! Toties – mana! Es nosaucu to par Smaidu. Smaidai, galviņa ar četriem caurumiņiem, bija piešūta pie rozā auduma rumpīša, toties – ai, kādas bizes viņai bija! Zelta! Divas sapītas pīnes ar sārtām lentām un mugurā – latviešu tautas tērps. Galvā kronis! Teicu, ja man reiz būs meita – viņai vārds būs tikai un vienīgi —Smaida.

Ak, bērnība!

Un grāmata! Piespiedu pie krūtīm un cieši turēju! Naktīs liku zem spilvena! Tā saucās „ Nezinīša piedzīvojumi”. Mana pirmā grāmata, kurai katra lapiņa bija vai „ apsūkata”, tas ir – zināma no galvas. Kas par bildēm tajā bija!!!!

Cik liela sāpe bija tad – kad iznāca grāmatiņas otrā daļa

«Nezinītis Saules pilsetā», to vairs man nenopirka, lai kā lūdzos! Izlasīju skolas bibliotēkā, bet nopirku tad, kad jau biju liela. Vienkārši – nopirku. Manas bērnības grāmata.

Kad mamma, laiku pa laikam, taisījās uz balli, tad tas bija pavisam briesmīgi! To nevarēja zināt, to varēja nojaust. Visu dienu noslēpumaini čuksti ar kaimiņieni, paslepus skatieni manā virzienā, vai nedzirdēšu…. Daudz ko nedzirdēju, vēl mazāk ko sapratu, bet – nojautu gan….gaisā vēdīja nepatikšanas. Apsolījusi man, ka nekur neies, māte apgūlās blakus, lai tad, kad aizmiegu – aizlavītos projām. Pamodusies nakts vidū, biju atkal viena. Tumšā, aukstā istabā – viena.

BĒRNUDĀRZĀ

Tā jau nebija, ka māte mani nebūtu gribējusi atdot kādā audzināšanas iestādē. Bija tādi bērnu dārziņi, kuros varēja nodot bērnu uz veselu nedēļu, lai mātes varētu brīvi celt padomju iekārtu. Tās bija tādas kā bērnu audzināšanas iestādes, kur baroja, guldīja un cēla augšā pēc signāla….kur apkārt bija svešas dusmīgas tantes un kauslīgi bērni, kas visu centās atņemt… tur bija visiem reizē jāceļās, jāguļas, jāēd un jāspēlējas – gribi to vai nē.

Mani, tikko no laukiem atvestu mežonēnu, kurš baidījās no visa un visiem —nebija iespējams noturēt svešajā vietā. Es plēsos, skrāpējos un neklausīju. Sigulda tagad ir kļuvusi par skaistu kūrorta pilsētu, bet tad – tā bija maza lauku pilsētiņa, iespiesta starp Gaujas senleju un dzelzceļa sliedēm. Vienā pilsētiņas galā bija bērnu dārzs, bet otrā – mūsu mājas un pa vidu – stacija. Tiklīdz audzinātāja nemanīja, tā tas mežonīgais skuķis, pa caurumu sētā un – projām bija.

Cilvēki esot stāstījuši redzam – maza knīpa iet viena pa dzelzceļa sliedēm…. Un, ja nu vilciens…. Bet, cita ceļa uz mājam tā knīpa nemaz nezināja.

Reiz, audzinātājas mani tika noķērušas un par sodu, iespundējušas tumšajā patrepē pie spaiņiem, slotām, tarakāniem, zirnekļiem un visādas drazas. Kad māte atnāca man pakaļ, tad ieraudzīja zili zaļu noziestu bērnu no galvas līdz kājām. Audzinātājas kliedza: tas bērns ir traks, viņam ir kašķis! Bet bērnam, uz visa sīkā ķermenīša, bija parādījušies izsitumi – uz nervu pamata, no pārbīļa. Aukles tika noziedušas sarkanos izsitumus ar briljantzaļo ziedi.

Beidzās mans bērnudārzs un sākās nosacītā brīvība. Daļējā ieslodzījumā uz 24 stundām (mātes darba laiks), bet tā bija mana brīvība.

Tā turpinājās līdz skolā iešanas laikam.

_SKOLAS GADI

UZ SKOLU

Kad sākas skolas gadi, tad jau dzīvojām citā dzīvoklītī turpat netālu, Siguldā— tikai Krišjāņa Barona ielā 15. Tas atradās pirmajā stāvā un bija nedaudz lielāks un plašāks ar milzum lielu maijrozīšu krūmu pie logiem. Tās —manas mīļās puķes vēl joprojām.

Lai gan, nekas cits jau manā mājas dzīvē nemainījās. Klāt tikai nāca pienākums. Tas bija tas, kas jāpilda.

Es ļoti mīlēju skolu. Skola – tās bija brīnumaini smaržojošas grāmatiņas, jaunas burtnīcas… un – pats, pats galvenais: jauna kleitiņa ar vienu melnu priekšautiņu ikdienai un otru baltu —svētku reizēm. Jā, un divas baltas apkaklītes, kuras vajadzēja pārmaiņus – te vienu, te otru mazgāt, gludināt un piešūt kleitiņai, ko sauca par – skolas formu.

Man nebija citu kleitiņu. Vienmēr kaut ko svešu, pāršūtu un cik necik pielāgotu, nonēsāju. Bet skolas kleita bija jauna! Tai bija tik īpatnēja, tik īpaša jauna smarža, ka elpa aizrāvās.

Skolotāja mani stādīja kā paraugu visai klasei: skatieties, lūk, Dzintrai – katru dienu izgludināts priekšautiņš un tīra krādziņa. Bet man jau nebija citu drēbīšu, ko mīlēt. Es rūpējos par to vienu, kas bija. Tagad domāju, cik gan labi, ka tajā tālajā laikā, bija obligātas skolas formas, jo – ko gan es būtu vilkusi, ja tā nebūtu? Vai tantes raibos, pāršūtos brunčus? Un ko būtu sacījuši klases biedri? Nu, jā… apsmējuši, kā parasti.

Līdz septiņu gadu vecumam nebiju izlasījusi nevienu grāmatiņu. Neatceros, vai vispār mājā bija kāda. Neatceros nevienu pasaku vai šūpuļa dziesmu. Man tādu nebija. Neviens, nekad man netika stāstījis pasakas vai dziedājis šūpļa dziesmas. Ka kas tāds pastāv, uzzināju tikai jau skolas laikā, no citiem bērniem. Viņiem mammas vai vecmammas esot stāstījušas brīnumainas pasakas par prinčiem un princesēm…

Toties atceros, ka pie sienas mums karājās mazs, melns aparātiņš, kurš nekad netika izslēgts un tas saucās: radio translācijas aparāts. Tā bija vienīgā mana saikne ar pasauli. Ar to pasauli, kas aiz loga, kad māte aizbrauca uz Rīgu darbā un es paliku viena, joprojām, uz veselu diennakti. Tāds darbs bija viņai – «uz dzelzceļa» Rīgas stacijā.

Vēlāk, kad jau gāju skolā, audzinātāja reiz pajautāja: – “Ko tad tu, bērniņ, ēd, kad tik ilgi paliec viena?” “Nu, uzvāru zupiņu”, atbildēju. „ Un, kā tad tu to vāri?” -painteresējās skolotāja? Drosmīgi un pārliecināti, ka pareizi, sāku stāstīt: “Vispirms, nomizoju un sagriežu kartupelīšus un ieberu tos ūdenī. Kad kartupelīši gandrīz gatavi, tad ieberu tur gaļas gabaliņus”… Tā bija mana audzinātāja un pirmā angļu valodas skolotāja Riekstiņa, kuru arī vēl aizvien atceros ar sirds siltumu.

Skolotāja ilgi esot bijusi šokā. Laikam jau, tika saukta uz skolu māte, jo – kā gan citādi es, un lielais radu bars, to būtu uzzinājuši. Bet no tā jau nekas netika mainījies.

translācijas aparāts

Taču līdz tai skolā iešanai, kā jau teicu, mans vienīgais sabiedrotais un sakars ar citādo pasauli bija šis mazais aparātiņš, kurš karājās pie sienas, kuru es gan mīlēju, gan ienīdu. Dusmojos tāpēc, ka maz bija to bērnu raidījumu.

Mīlēju tāpēc, ka tur raidīja pasaku lugas, stāstīja visādus notikumus, kurus gandrīz tūlīt arī aizmirsu, bet – tajā brīdī es ar viņiem sarunājos. Runāju pretī, dusmojos, priecājos… Līdz divpadsmit gadu vecumam zināju tik daudzas operas! Un mācēju atšķirt Mario Lansu no Mario del Monako!

Tas bija tas viss, ko radio raidīja.

Neviens jau ar mani par to nepriecājās. Nebija ar ko par to visu parunāt. Māte sacīja: “Atkal tas skuķis kaut ko fantazē! Kas tā par mūziku – bļaustās tikai”. Es jau arī nesapratu, kas par mūziku, bet – patika ļoti.

Un tas skuķis fantazēja, ko citu bija darīt?

Radio ludziņu iespaidā, no vecām kurpju kastēm tika taisītas skatuves. Tika zīmētas un izgrieztas no papīra princeses un raganas un visi citi personāži, kas nu tajā vai citā pasaciņā bija vajadzīgi. Lellītēm sānos tika pielīmētas garas strēmeles aiz kurām tad nu bīdīju un raustīju viņas kā tik patika (pa kastes galos izgrieztām spraugām). Un kur tad vēl sacerēšana! Ja nepatika tas, ko tur radio stāstīja, tad saturs tika mainīts uz nebēdu un tas bija tāds – pareizs un laimīgs!

Man ir jautājuši: – Kas tev to mācīja? Kas parādīja?

Neviens.

Liekas, skolā, vienreiz, bija atbraucis leļļu teātris. No tā arī noskatījos.

…

Vēlākajā dzīvē, reizēm, intervijās žurnālisti ir secinājuši – nu tad redz kur tev tas talants ir sācis attīstīties! Nestrīdēšos! Iespējams gan. Tikai pie sevis skumji esmu nodomājusi: – Varbūt mans talants būtu vairāk attīstījies, ja no pašas dzimšanas kāds būtu lasījis pasakas un – ja mājās būtu kaut viena grāmatiņa… ja kāds būtu iemācījis pašas vienkāršākās uzvedības normas… kaut mazu daļu no tā, ko māca bērniem ģimenēs.

skolā un ārpus tās

Kad sāku iet skolā, man atvērās pavisam jauna pasaule!

Es nevarēju saprast, ko grib no manis matemātikas skolotāja! Kas tie par cipariem, kuri bija jārindo, jāskaita un jāatņem! Tie nepakļāvās cilvēkam nu ne par ko!

Toties – ģeogrāfija bija īsts brīnums! Izrādījās, ka aiz mana pagalma, pat aiz manas pilsētas ir citas pilsētas! Un pat valstis! Un – kāds brīnums, ka Gauja nav lielākā upe pasaulē! Tā straujā un nevaldāmā Gauja, pie kuras skrējām no skolas katrā brīvā brīdī un kura divas reizes gribēja paņemt manu dzīvību.

Vienreiz, atceros, bija tā: Visi, izmetušies tādi puspliki, plunčājas pa ūdeni un saka ka peld. Nu, kas tur liels! Es tak’ arī tā varu! Sacīts – darīts! Brienu un brienu dziļāk, plunčājos un peros pa ūdeni līdz pamanu, ka nav vairs pamata zem kājām un straume sāk nest prom. Biju tik pārsteigta, ka nespēju pat saukt palīgā.Vienā brīdī sapratu, nav labi….roka sniedzās pie peldētāja, kurš bija tepat, blakus un kurš, pamanot mani, aizbrāzās projām… Kaut kāda zemapziņa lika meklēt, kur pieķerties, rokas sasniedza ūdenim pārkārušos kārklu krūma zarus….Tā sapratu, ka plunčāšanās nav vis tas pats kā peldēšana.

Citā reizē Gauja man sagādāja citu pārsteigumu: pēkšņi sāka pazust pamats zem kājām….smiltis kaut kur grima un grima, kā tiku laukā, to es pat neatceros…

Un— tāpat kā visu turpmāko mūžu, man viss bija jāuzzina un jāpārbauda pašai uz savas ādas, pašai ar savu pieredzi, jo nekad nebija blakus neviena, kas paskaidrotu, pamācītu, pasargātu no briesmām, kaut vai ar padomu.

Gadiem ejot, bija gan šis, gan citi gadījumi, kad esmu atradusies uz dzīvības un nāves robežas, esmu sapratusi – ir man stāvējis mans Sargeņģelis blakus. Nu, ir!

Atceros, reiz pamodos no tā, ka mani šūpoja, aiz rokām un kājām satvērušas, māte un mātes māsa Regīna. Biju iznesta ārā, bija auksta ziemas diena. Izrādās, ka māte, sakurinājusi krāsni ar akmeņoglēm, bija par ātru aiztaisījusi šīberi.

Kura no viņām pamodās no tvāna gāzes smakas, kura attapās nest mazo bērnu ārā un šūpot, lai tas sāktu elpot, to vairs neatceros. Paldies, mans Eņģeli!

Par tādiem ikdienas sīkumiem, kuri atgadījās savā vaļā pamestam bērnam, nemaz nav ko runāt! To bija bez gala.

Piemēram, uzrāpties pagalma egles galotnē, nosēdēt tur pusi dienas, līdz saņemt dūšu un norāpties zemē vai – nomesties četrrāpus un iet draudzēties ar kaimiņu ķēdes suni. Kāpēc četrrāpus? Nu, tad taču suns padomās, ka arī es esmu suns! Tas, ka vaigā palika suņa zobi uz ilgu laiku, vai tas, ka vispār varēju palikt bez vienas acs – vai domājat, ka tas atturēja mani no lielās suņu mīlestības?

Protams, ka nē! Tā pavada mani joprojām.

Tikai to, ka esmu savā vaļā pamests bērns, to jau es nezināju. To, ar laiku, man pateica labi cilvēki. Pareizāk – iemeta sejā.

Bez ģeogrāfijas mana lielā un vislielākā aizraušanās, kura mani nekad nav pametusi— tā bija lasīšana. Grāmatas! Skolas bibliotēkā nebija grāmatu, ko nebiju izlasījusi. Tā bija man pavisam nezināma pasaule. Es, kaut kā, atdalīju savu reālo dzīvi no tās dzīves, kura bija aprakstīta stāstos un romānos. Tā taču bija grāmatu dzīve, ne reālā un – nepavisam jau nu ne mana! Ar laiku uzzināju, ka ir ģimenes ar tēviem un mātēm, ar svētkiem un tradīcijām, ar uzvedību un ēšanas kultūru un visu to pārējo, ko sauc par sabiedrību un audzināšanu….Rakstnieki, tie bija kaut kādi gudrie, pārgudrie, kas visu to zināja un stāvēja ārpus manas realitātes.

Gribēju sacīt, ka visu, ko zinu, savā dzīvē esmu iemācījusies no grāmatām. Taču, tas gluži nebūtu taisnība! Lielāko daļu man ir mācījuši cilvēki un – ne jau ar labestību.

Pārsvarā ar ļaunumu. Ar nicinājumu. Esmu sperta kājām, kā sētmales krancis. Bet krancis jau nezin, ka viņš ir krancis. Krancim arī ir dvēsele un viņam arī sāp. To, laikam, tie spērēji nezināja…

Nē, nē! To nu gan nesacīšu, ka neesmu sastapusi labus cilvēkus. Bez labajiem būtu aizgājusi bojā pavisam. Par to visu rakstīšu lēnām, pamazām virzoties uz priekšu pa savu dzīvi – dzīvīti…

To vien zināju, ka visas šīs gudrības, ko sauca par grāmatām, man kādreiz piederēs. Un tajā, vēl no šā brīža tik tālajā nākotnē, sāku tās pirkt, no pašas pirmās savas nopelnītās naudiņas un tā – visu mūžu.